Piekrist viņam nozīmēja atzīt, ka, pazaudē­jis seju, es uz mūžu esmu iemūrēts vieninieka kamerā, un līdz ar to maska iegūst jau sevišķi dziļu jēgu. Mans plāns pārvērtās par mēģinājumu bēgt no cietuma, par mēģinā­jumu, kur uz kārts likta cilvēka dzīvība. Tātad pašreizējais stāvoklis kļūst neglābjams, tas ir tieši piemērots šādam plānam. Patiešām draudoša situācija ir tāda situācija, ko uztver kā draudošu. Ļoti grūti bija piekrist šādam vie­doklim,

Atzīstu, ka nevienam citam kā man pašam nepiecie­šama taciņa, kas saistītu mani ar cilvēkiem. Un tieši tādēļ es nemitos rakstīt tev šīs rindas. Bet vai tad seja ir vie­nīgā taciņa? Negribas ticēt. Manu disertāciju, kas veltīta reoloģijai, saprata, citēja cilvēki, kuri ne reizi nebija re­dzējuši manu seju. Zināms, nodibināt sakarus ar cilvēkiem var ne tikai ar zinātnisku darbu palīdzību. Piemēram, no tevis es vēlos pavisam ko citu. Tam, ko mēs dēvējam par dvēseli, sirdi, nav noteiktu apveidu, bet tas ir daudz jūta­māks cilvēku attiecību simbols. Šīs attiecības ir daudz sa­režģītākas nekā attiecības starp dzīvniekiem, kuriem pie­tiek ar smaku, lai pierādītu savu klātbūtni, un tāpēc vis­ērtākais un izplatītākais ceļš to nodibināšanai ir sejas izteiksme. Acīm redzot, tāpat kā naudas maiņas sistēma ir solis uz priekšu, salīdzinot ar naturālo maiņas sistēmu. Bet gala iznākumā arī nauda nav nekas vairāk kā līdzek­lis, un diezin vai var apgalvot, ka tā ir visspēcīga jebkuros apstākļos. Vienā gadījumā maza pastmarka un telegrā­fisks pārvedums, citā — dārgakmeņi un cēlmetāli ir daudz ērtāki par naudu.