Bet vai tas ir aizspriedumains uzskats, ko var izskaidrot ar paradumu domāt, ka dvēsele un sirds ir kaut kas identisks un sakarus ar tām var nodibināt tikai ar sejas palīdzību? Ļoti bieži taču gadās, ka ceļš uz ciešu siržu vienotību nav bezgalīga savstarpēja skatīšana vaigā, bet četrrinde, grāmata, skaņuplate. Ja pieņem, ka seja ir pilnīgi nepieciešama, tad vispirms aklajiem laupīta iespēja raksturot cilvēku. Vai tad tā nav? Mani uztrauc drīzāk kas cits — vai tieksme pārāk viegli balstīties uz pierastā uzskata par seju neizraisīs pretējus rezultātus — sakari starp cilvēkiem tiks sašaurināti, padarīti formāli. Lielisks piemērs ir visiem zināmais idiotiskais aizspriedums pret ādas krāsu. Uzdot nepilnīgajai sejai, kuras funkcijas ierobežotas ar to, ka tai jārāda atšķirība starp melno, balto un dzelteno, — uzdot tai dižo misiju but taciņai uz dveseli — tieši tas jau nozīmē nonievāt dvēseli.
Postskripts. Izlasīju uzrakstīto un redzēju, ka, noraidot jebkuru atkarību no sejas, es lietoju diezgan skaidru viltību. Nu, piemēram, šis neapstrīdamais fakts, ka pirmo reizi es ievēroju tevi vispirms tavas sejas dēļ. Un arī tagad, kad es domāju par to attālumu, kas mūs šķir, mēraukla nav nekas cits kā tavas sejas izteiksmes ievērojams atstatums.