Jā, acīm redzot, no paša sākuma man vajadzēja pamēģināt mainīties ar tevi vietām un vaļsirdīgi iztēloties, kas notiktu, ja tu būtu zaudējusi seju. Sejas pienācīga nenovērtēšana, tāpat kā arī tās pārvērtēšana vienmēr slēpj sevī neīstuma elementu. Kaut vai šis gadījums ar manas māsas liekajiem matiem. Es pieminēju to droši vien tāpēc, lai paskaidrotu savu vēlēšanos nepiešķirt pārāk lielu nozīmi sejai. Bet, ja pamatīgi pārdomā, diez vai šo notikumu var attiecināt uz pašreizējo gadījumu. Varbūt tā vienkārši bija interese un tajā pašā laikā riebums pret visu mākslīgo, ko bieži var novērot pusaudžos, un šis gadījums drīzāk liecina par to, ka es piešķīru sejai pārāk lielu nozīmi. Bet varbūt es gluži vienkārši izjutu greizsirdību pret māsu, kas taisījās atklāt līdz galam savu seju kādam svešam.
Un vēl kas. Reiz man gadījās laikrakstā vai žurnālā izlasīt rakstu, kur tika pierādīts, lai arī cik dīvaini tas būtu, ka korejieši ar japāņu asiņu piejaukumu liekot sev izdarīt plastisku operāciju, lai vairāk līdzinātos korejiešiem. Tā jau ir acīm redzama tieksme reabilitēt seju, bet par viņiem taču, lai arī kā mēs vēlētos,- nevar teikt, ka viņi pakļauti aizspriedumiem. Vispār es tā arī neesmu paspējis izprast visvienkāršākās lietas. Un, ja radīsies gadījums, man noteikti gribētos pajautāt korejietim, kādu padomu viņš dotu man, kas zaudējis seju.