Tomēr visam ir mērs, droši vien ir laiks beigt. Lai arī kā es aizbildinātu savus attaisnojumus — tas neko nedod. Ir daudz svarīgāk, lai tu turpinātu lasīt šo vēstuli, — mans laiks beidzas, tas gulstas uz tavu tagadni, — un pēc tam tu sāki lasīt piezīmes… Es neatlaidīgi sekošu tavam laikam, lasi neatraudamās līdz pēdējai lappusei…
Patlaban tu laikam jau esi nomierinājusies? Tēja ir mazajā zaļajā kārbiņā. Verdošs ūdens — termosā.
MELNĀ BURTNĪCA
Vispirms — burtnīcu secība pēc apvāka krāsas: melnā, baltā, pelēkā. Protams, starp krāsu un saturu nav nekāda sakara. Es tās izvēlējos uz labu laimi, vienkārši tāpēc, lai būtu vieglāk atšķirt.
Laikam būs jāsāk ar stāstu par slēptuvi. Jā, patiesību sakot, ar ko arī sāktu — viss vienalga. Vislabāk sākšu risināt savu stāstījumu tieši ar šo dienu. Tas notika apmēram pirms pusmēneša, kad man, kā bija paredzēts, uz nedēļu vajadzēja braukt komandējumā. Mans pirmais lielākais brauciens, kopš biju iznācis no slimnīcas. Man šķiet, ka arī tev šī diena palikusi atmiņā. Par ieganstu braucienam es izvēlējos poligrāfijas krāsu rūpnīcas Osakā būvdarbu gaitas pārbaudi. Gluži vienkārši tas bija pirmais, kas man iešāvās prātā. Taču īstenībā kopš tās dienas es paslēpos S. namā un sāku gatavoties sava plāna realizēšanai.