Ņemt no cita, zināms, nenozīmēja vienkārši uzmaukt sev svešu seju, tāpēc ka runa bija tikai par ādas virsmu līdz tauku un sviedru dziedzeriem un par tās pārveidošanu saskaņā ar manas sejas struktūru. No paša sākuma ne­drīkst būt ne mazāko bažu par to, ka es taisījos pārkāpt svešas sejas autora tiesības.

Tomēr tādā gadījumā rodas diezgan nopietns jautā­jums: vai maska tad nekļūs par manu agrāko seju pilnīgi nemainītā izskatā? Jebkurš pieredzējis amatnieks izmode- lēs pēc galvaskausa seju un reproducēs ārējo izskatu tieši tādu, kāds tas bijis dzīves laikā. Un, ja tas atbilst īstenī­bai, tad ārējo izskatu gala rezultātā nosaka skelets, kas atrodas zem ādas, un tātad vajag vai nu izgriezt kaulus, vai ignorēt sejas izteiksmes anatomiskos pamatus (bet tad to nedrīkst dēvēt par sejas izteiksmi) — nav citu veidu, kā aiziet no sejas, ar kuru esi dzimis.

Šīs domas apmulsināja mani. Lai ari cik meistarīgi būtu darināta maska, iznāca tā, ka man būs jāuzliek savas sejas maska, un nevar būt ne runas ne par kādu masku vārda pilnā nozīmē.

Par laimi, es atcerējos savu skolas biedru, kas bija kļuvis par speciālistu paleontoloģijas nozarē. Paleonto­loga darbā droši vien ietilpst sākotnējā izskata atjauno­šana pēc izrakumu vietās atrastajiem pārakmeņojumiem. Pašķirstīju adrešu grāmatu un uzzināju, ka viņš joprojām strādā universitātē. Es dzīros aprobežoties ar telefona sarunu, bet varbūt tāpēc, ka pēc skolas beigšanas bija pa­gājis tik ilgs laiks, vai tāpēc, ka tie, kuri nodarbojas ar pa­leontoloģiju, dziļi iemīl cilvēkus, taču viņš tūlīt ierosināja kaut kur sastapties, it kā tas būtu pats par sevi sapro­tams, un nevēlējās turpināt sarunu pa telefonu.