Galu galā es piekritu. Es neatsacījos tāpēc, ka vēlējos apslāpēt kaunu, ko izjutu savas apsaitētās sejas dēj. Bet tūlīt iesvilos briesmīgā nožēlā. Cik pretīga uzpūtība! Jau mani apsēji vien padarīs viņu ziņkārīgu, un tad vēl šis apsaitētais cilvēks sāks sīkumaini izprašņāt par sejas anatomiju, sākotnējā izskata atjaunošanas tehniku, kas nav viņa specialitāte. Viņš droši vien nodomās, vai tik viņa priekšā nav blēdis, kurš, uzlicis masku, grib gaišā dienas laikā mierīgi pastaigāties pa pilsētu. Ja viņam patiešām radīsies šādas aizdomas, tad labāk pašā sākumā atsacīties no sastapšanās. Turklāt vēl es ienīdu ielu. Ikvienā kautrīgā vai vienaldzīgā skatienā — ja tas neskartu mani, es nemaz to nesajustu — bija paslēptas sarūsējušas, saindētas adatas. Iela mani nogurdina. Tomēr brīdis, kad es varēju ņemt savus vārdus atpakaļ, bija palaists garām. Kaunā degdams, es vilkos uz norunāto vietu. Nekas cits man neatlika.
Kafejnīca, kur mēs bijām norunājuši sastapties, atradās man labi pazīstamās universitātes ielas stūrī, un tāpēc es nekļūdīgi apturēju taksometru pie pašām durvīm un tā varēju turp nokļūt, nepievēršot citu cilvēku uzmanību.