Toties mans biedrs tā apjuka, ka tagad jau man gribējās izteikt viņam līdzjūtību. Un varbūt tāpēc, ka es to pamanīju, manī atgriezās ļauna aukstasinība. Nē, aukstasinība nav īstais vārds. Es gribu, lai tu apjaustu — tas nepavisam nav grūti, — cik es biju nožēlojams, gluži kā noklīdis suns, kā es izjutu, ka pati mana eksistence izraisa riebumu visos klātesošajos. Briesmīga vientulība — kā veca mirstoša suņa acīs. Bezcerīgums, kas jaušams sliežu atbalsotā šķindoņā, kad vēlu naktī remontē sliežu ceļus. Mani stindzināja apziņa — lai kādu izteiksmi es arī censtos paust savā sejā, ko slēpj apsēji un tumšās acenes, mans sarunu biedrs to nesaskatīs.
— Vai izbijies? — Un, nojauzdams viņa noskaņojumu, es sacīju jau citā balsī, kas mierināja kā nakts vējiņš: — Uzgāzu sev šķidru gaisu. Acīm redzot, man ir uzņēmība pret keloīdo rētu izveidošanos… Jā, vispār riebīgi… Visa seja izrakņāta, gluži kā tārpi izlodājuši. Apsēji ari nav atrisinājums, bet tas ir labāk nekā izstādīt to vispārējai apskatei.
Mans sarunu biedrs kaut ko apjucis nošļupstēja, bet es neko nesadzirdēju. Pirms kādas pusstundas mozā balsī vairākas reizes atkārtotais ierosinājums pēc sastapšanās iegriezties kaut kur iedzert vīnu patlaban itin kā zivs asaka bija iesprūdis viņam kaklā.