Bet manos plānos ne­ietilpa aizkaitināt viņu, tāpēc es ātri mainīju sarunas te­matu un uzsāku runāt par galveno. Protams, mans biedrs tūdaļ ielēca šajā glābšanas laivā. Viņa paskaidrojumi gal­venos vilcienos bija šādi: uzskats, ka prasmīgs meistars spēj līdz vissīkākajām detaļām atjaunot sākotnējo izskatu, ir milzīgi pārspīlēts. Vispārīgo muskuļu izvietojumu — lūk, ko viņš var iztēloties diezgan precīzi, pamatojoties uz skeleta anatomisko uzbūvi. Tāpēc, piemēram, ja mēģinātu pēc skeleta rekonstruēt kaut vai tikai tāda dzīvnieka uz­būvi kā valzivs, kurai ir sevišķi attīstīti zemādas veidojumi un tauku kārta, iznāks neiedomājams dzīvnieks, kas nelī­dzināsies nevienam citam, nez kāds suņa un roņa krus­tojums.

—   Tātad var iedomāties, ka, arī atjaunojot seju, nav novēršamas būtiskas kļūdas?

—   Ja būtu iespējams bez kļūdām atjaunot sākotnējo izskatu, tad vairs neeksistētu nezināmas izcelsmes skeleti. Cilvēka seja, protams, nav valzivs, bet atjaunot to arī ir diezgan sarežģīti. Šeit nav iespējama imitācija kā, piemē­ram, fotomontāžā. Ja jau nevarētu pilnīgi atkāpties no skeleta, tad taču vispirms netiktu izdarītas kosmētiska rakstura plastiskas operācijas …

Tobrīd viņš pārlaida skatienu maniem apsējiem, ne­veikli sastomījās un iekoda mēlē. Varēja nejautāt, kas viņu traucē turpināt. Lai domā, ko vēlas. Mani tas neinte­resēja tāpēc, ka viņš, neslēpdams neveiklību un pat ne­cenzdamies kaut kā attaisnoties, sēdēja pietvīcis un sa­bozies.