Postskripts. Kur slēpjas kauna jūtu īstā būtība? Varbūt šeit ir vērts vēlreiz atgādināt gadījumu ar sadedzinātajiem liekajiem matiem. Patlaban viss bija gluži otrādi: ir atklāts, ka man ir liekie mati, un es lieku sarunu biedram nosarkt. Bet vai tādēļ vērts vēl vairāk uztraukties? Bet ja nu tieši šajā sakarībā slēpta brīnišķīga atslēga sejas noslēpuma atminēšanai?
Cik viņš tomēr neveikls. Es tīšām izvēlējos pavisam nevainīgu, neitrālu tēmu un nekādi vairs nevarēju palīdzēt, ja viņš pats iedomājās to, ko nevajag, un nosarka. Tā kā es pamatvilcienos biju izdibinājis pašu nepieciešamāko manam plānam, tad man maza bēda, cik nepatīkama sajūta viņam paliks pēc mūsu sastapšanās. Bet tas, kas izraisa kauna jūtas, bieži kļūst par tenku avotu. Es nevaru ciest, kad par kaut ko stāsta ar tādu izskatu, it kā tas būtu noskatīts caur atslēgas caurumu. Bez tam mana sarunu biedra piespiestā izturēšanās pamazām pārgāja arī uz mani. Un galu galā es ar pretīguma sajutu sāku ne no šā, ne no tā attaisnoties, un to jau nu nepavisam nevajadzēja darīt.
— Par ko tu patlaban domā, to es vispār varu nojaust. Ja pacenšas atrast sakarību starp šiem apsējiem un maniem jautājumiem, tad var lieliski visu saprast. Bet es brīdinu — tu dziļi maldies. Es vairs neesmu tādā vecumā, lai ciestu sakropļotas sejas dēļ…