Tajā dienā es ierakstīju savā dienasgrāmatā:
«26. maijs. Lietus. Apmeklēju laikraksta sludinājumā minēto S. namu. Ieraudzījusi manu seju, meitene, kas rotaļājās pagalmā, sāka raudāt. Nolēmu apmesties šajā namā — apbrīnojami jauka vieta, istabu izvietojums gandrīz ideāls. Jauna koka un krāsas smarža uzmundrina. Blakus istaba, kā liekas, vēl nav aizņemta. Būtu labi noīrēt arī to, bet…»
Taču es netaisījos slēpties S. namā ar svešu vārdu, netaisījos uzdoties par citu personu. Varbūt tas šķitīs neapdomīgi darīts, bet man bija savs nolūks. Patlaban mana seja nepavisam nederēja sīkām blēdībām. Patiešām: meitenīte, pēc izskata jau skolniece, kas rotaļājās pie ieejas, tiklīdz ieraudzīja mani, tūlīt sāka šņukstēt, it kā viņas acu priekšā vēl slīdētu baismīgs sapnis. Tiesa, pārvaldnieks, droši vien cenzdamies iespējami labāk apkalpot klientu, bija šausmīgi laipns.
Nē, laipns bija ne tikai pārvaldnieks vien. Lai cik bēdīgi tas arī būtu, gandrīz visi cilvēki, ar kuriem sastapos, bija laipni. Un, tā kā viņiem nebija vēlēšanās sevišķi iedziļināties manās darīšanās, katrs rādīja smaidīgu seju. Iemesls jau bija. Ja viņi nevēlējās lūkoties man tieši sejā, viņiem nekas cits neatlika kā būt laipniem. Tāpēc arī man bija iespējams izvairīties no liekas izvaicāšanas. Laipnības sienas ielenkts, es vienmēr biju pilnīgi vientuļš.