Sieviete vēl aizvien raudāja. Es biju ļoti izbrīnījies, jo viņa man nebija pazīstama. Man gribējās, kaut viņa pārstātu. Taču neuzdrošinājos viņai to teikt. Durvju sargs pielie­cās viņai tuvāk, kaut ko pateica, bet viņa papurināja galvu, kaut ko nomurmināja un atkal sāka raudāt, tāpat ik pēc noteikta brīža iešņukstēdamās. Tad durvju sargs piecēlās un pārnāca manā pusē. Viņš apsēdās man blakus. Pēc krietna brīža, mani neuzlūkodams, viņš paskaidroja: «Viņa bija ļoti pieķērusies jūsu mātes kundzei. Saka, tā esot bijusi viņas vienīgā draudzene un tagad viņai vairs neviena neesot.»

Tā mēs sēdējām ilgu laiku. Raudātājas nopūtas un šņuksti kļuva aizvien retāki. Toties viņa bieži skaļi šņau­kājās. Beidzot tomēr apklusa. Miegs man vairs nenāca, bet es biju noguris, un man sāpēja krustos. Tagad man bija smagi, tāpēc ka visi šie cilvēki klusēja. Tikai laiku pa laikam saklausīju kādu dīvainu skaņu un nevarēju sa­prast, kas tas ir, Pēc laba brīža beidzot es uzminēju, ka daži sirmgalvji zīšļā savus vaigus un tāpēc pasprūk šie dīvainie čāpstieni. Viņi to nemanīja — tik ļoti bija iegri­muši savās domās. Man pat radās iespaids, ka nelaiķe, kas gulēja viņu vidū, viņiem nekā nenozīmēja. Bet tagad es domāju, ka tas ir bijis maldīgs iespaids.

Mēs visi iedzērām durvju sarga pasniegto kafiju. Tālāko vairs nezinu.