Taču dzirdēt es viņus nedzirdēju, un man bija grūti ticēt, ka tie ir dzīvi cilvēki. Gandrīz visām sievietēm bija priekšauti, kuru jostiņas apžņaudza vidukli, un tāpēc vēl vairāk izspiedās uz āru apaļīgie vēderi. Līdz širn es nekad netiku ievērojis, cik lieli vēderi mēdz būt vecām sievietēm. Vīrieši gandrīz visi bija ļoti kalsni un rokās turēja spieķus. Viņu sejās mani pārsteidza tas, ka es neredzēju viņu acis, bet tikai tādu kā blāvu gaišumu krunku tīklā. Kad viņi sasēdās, lielākā daļa no viņiem raudzījās uz mani un bikli kratīja galvu, čāpstinot bezzobainajā mutē iekritušās lūpas, tā ka es nevarēju saprast, vai viņi mani sveicina vai viņiem tikai raustās seja. Ticamāk šķiet — viņi mani sveicināja. Tikai tad es ievēroju, ka viņi visi kratīja galvas, apsēdušies man pretī pa labi un pa kreisi no durvju sarga. Uz mirkli man iešāvās prātā smieklīga doma, ka viņi sanākuši mani tiesāt.
Mazliet vēlāk kāda no sievietēm sāka raudāt. Viņa sēdēja otrajā rindā kādai savai biedrenei aiz muguras, un es viņu lāgā nevarēju redzēt. Viņa raudāja, ik pa brīdim skaļi iešņukstēdamās, un man šķita, ka viņa nekad nemitēsies. Pārējie izlikās viņu nedzirdam. Visi sēdēja nomākti, drūmi un nerunīgi. Skatījās vai nu uz zārku, vai uz savu spieķi, vai uz ko citu, bet tikai vienā un tai pašā punktā.