Pagāja nakts. Atceros, ka uz mirkli es atvēru acis un ieraudzīju, ka sirmgalvji sakņupuši gu], neguļ tikai viens, kas, atspiedies uz spieķa, uzlicis zodu uz rokām, cieši manī raugās, it kā gaidīt gaidīdams, kad es uzmodīšos. Pēc tam es atkal aizmigu. Pamodos, tāpēc ka vēl stiprāk sāpēja krustos. Virs stikla jumta svīda gaisma. Pēc brīža pamodās kāds no sirmgalvjiem un sāka neat- ņemdamies kāsēt. Viņš spļāva lielā, rūtainā mutautā, un šķita, ka ar katru spļāvienu iekšās viņam kaut kas pārtrūkst. Ar savu klepošanu viņš uzmodināja arī pārējos, un durvju sargs teica, ka nu viņiem jāiet projām. Sirmgalvji piecēlās kājās. Pēc šās neērti pavadītās nakts visiem sejas bija kļuvušas pelnu pelēkas. Pirms aiziešanas, man par lielu izbrīnu, ikviens man paspieda roku, it kā ši nakts, kurā mēs netikām pārmijuši ne vārda, būtu mūs vēl vairāk tuvinājusi.
Es biju noguris. Durvju sargs aizveda mani uz savu istabiņu, un es varēju mazliet savest sevi kārtībā. Palūdzu arī tasi kafijas ar pienu un ar lielu baudu izdzēru. Kad izgāju ārā, bija jau pavisam gaišs. Virs pakalniem, kas Marengo šķir no jūras, debess bija pilna sārtiem mākoņiem. Un vējš, kas no turienes pūta, uzvēdīja sāls srnaku. Viss solīja saulainu dienu. Es sen nebiju bijis laukos un jutu, ka ar lielu prieku būtu devies pastaigā, nebijis mammas nāves.
Bet es stāvēju pagalmā zem platānas un gaidīju.