— Merso kundze šeit ieradās pirms trim gadiem. Jūs bijāt viņas vienīgais atbalsts.
Man šķita, ka direktors man kaut ko pārmet, un es sāku viņam paskaidrot. Bet viņš mani pārtrauca:
— Jums nebūt nav jāattaisnojas, mans mīļais. Es Iepazinos ar jūsu mātes personisko lietu. Jūs nespējāt viņu uzturēt. Viņai bija vajadzīga kopēja. Bet jūs saņemat ne visai lielu algu. Galu galā šeit viņai klājās daudz labāk.
Es noteicu:
— Jā, direktora kungs.
Un viņš piebilda:
— Vai zināt, viņai šeit bija draugi, viņas vecuma cilvēki. Viņiem bija kopīgas intereses, kas atšķiras no jūsu paaudzes interesēm. Jūs esat jauns, un viņai droši vien bija garlaicīgi ar jums.
Tā bija taisnība. Kad mamma dzīvoja mājās, viņa augu dienu klusēja un tikai ar acīm sekoja ikvienai manai kustībai. Pirmajā laikā patversmē viņa bieži raudāja. Bet tas bija aiz pieraduma pie mājām. Pēc dažiem mēnešiem viņa būtu raudājusi, ja viņu izņemtu no patversmes. Ari aiz pieraduma. Pa daļai šā iemesla dēļ pēdējā gadā es uz turieni gandrīz vairs netiku braucis. Un arī tāpēc, ka man ietu zudībā svētdiena, nemaz neņemot vērā iešanu uz autobusu, biļetes pirkšanu un divi stundu ilgu braucienu.
Direktors vēl kaut ko runāja. Bet es viņā gandrīz vairs neklausījos.
Beidzot viņš sacīja:
— Domāju, ka jūs gribat paskatīties uz savu māti.