Es klusēdams, piecēlos, un viņš devās man pa priekšu uz durvīm. Kāpnēs viņš man paskaidroja?
— Mēs viņu pārnesām uz mūsu nelielo morgu, tai neuztrauktu pārējos. Ik reizes, kad kāds patversmes iemītnieks nomirst, pārējie divi trīs dienas nervozē. Un tad kalpotājiem grūti ar viņiem tikt galā.
Mēs izgājām cauri pagalmam, kur bija daudz sirmgalvju, kas, sastājušies pulciņos, sarunājās. Kad gājām viņiem garām, viņi apklusa. Bet mums aiz muguras sarunas atkal atsākās. Izklausījās pēc klusinātas papagaiļu tarkšķēšanas, Pie nelielas ēkas durvīm direktors mani pameta.
— Es jūs atstāju, Merso kungs. Būšu jūsu rīcībā savā kabinetā. īstenībā apbedīšana paredzēta desmitos no rīta. Bijām domājuši, ka tādējādi jūs varēsit pavadīt nakti nomodā pie aizgājējas. Jā, un vēl: jūsu māte sarunās ar saviem draugiem, šķiet, bieži izteikusi vēlēšanos, lai viņu apglabā pēc baznīcas rituāla. Esmu devis nepieciešamos rīkojumus. Taču gribēju darīt jums to zināmu.
Es viņam pateicos. Mamma, kaut arī nebija ateiste, dzīva būdama, nekad netika domājusi par reliģiju.
Es iegāju mazajā telpā. Tā bija ļoti gaiša, kaļķiem izbalsināta istaba ar krāsaina stikla griestiem. Vienīgās mēbeles — krēsli un iksveida ķeblīši. Uz diviem no tiem telpas vidū stāvēja zārks ar virsū uzliktu vāku. Bija redzamas vienīgi mazliet ieskrūvētas spožas skrūves, kas izcēlās uz nebeicētajiem dēļiem. Pie zārka sēdēja baltā audekla halātā ģērbusies slimnieku kopēja arābiete ar spilgtu zīda lakatu ap galvu.