Aiz manis iekšā ienāca durvju sargs. Viņš droši vien bija skrējis. Mazliet stostīdamies, viņš sacīja:
— Mēs uzlikām zārkam vāku, bet es tūdaļ to nocelšu, lai jūs varētu uz aizgājēju paskatīties.
Viņš jau piegāja pie zārka, kad es viņu apturēju. Viņš jautāja:
— Jūs negribat?
Es atbildēju:
— Nē.
Viņš parāvās atpakaļ, un man kļuva neērti, jo jutu, ka nevajadzēja tā teikt. Pēc brīža, mani uzlūkojis, viņš jautāja: '
— Kāpēc ne? — taču bez mazākā pārmetuma, it kā gribēdams tikai uzzināt
Es atbildēju:
— Nezinu.
Tad, plucinādams sirmās ūsas un uz mani neskatīdamies, viņš noteica:
— Saprotu.
Viņam bija skaistas, gaišzilas acis un iesarkana sejas krāsa. Viņš padeva man krēslu un pēc tam ari pats apsēdās netālu man aiz muguras. Slimnieku kopēja piecēlās un devās uz izeju. Tad sargs man pateica:
— Viņai ir šankrs.
Tā kā es nesapratu, tad paskatījos uz sievieti un ieraudzīju, ka ap galvu zem acīm viņai ir apsējs. Ap deguna vietu apsējs bija gluži plakans. No visas sejas bija redzams tikai apsēja baltums.