Kad slimnieku kopēja izgāja, durvju sargs sacījas
— Tagad es atstāšu jūs vienu.
Nezinu, kādu kustību es izdarīju, bet viņš palika stāvam man aiz muguras. Viņa klātbūtne mani traucēja. Istabu pārpludināja spoža pēcpusdienas gaisma. Sizdamies pret krāsainā stikla griestiem, rūca divi sirseņi. Un es jutu, ka man uzmācas snaudiens. Nepagriezdamies pret durvju sargu, es jautāju:
— Vai jūs jau ilgi esat šeit?
Viņš uzreiz atbildēja:
— Piecus gadus, — it kā visu laiku būtu gaidījis manu jautājumu.
Pēc tam viņš ņēmās gari pļāpāt. Viņš būtu ļoti izbrīnījies, ja kāds viņam būtu teicis, ka savu mūžu viņš beigs, strādādams par durvju sargu Marengo patversmē. Viņam esot sešdesmit četri gadi, un viņš esot parīzietis. Te es viņu pārtraucu: «Ak tad jūs neesat šejienietis?» Pēc tam es atcerējos, ka, pirms mani aizveda pie direktora, viņš man tika stāstījis par mammu. Viņš teica, ka rnamma labi drīz jāapglabā, jo līdzenumā esot liels karstums, it īpaši šaipusē. Un tad piebilda, ka esot dzīvojis Parīzē un nekādi nevarot to aizmirst. Parīzē mironi reizēm glabājot trešajā vai pat ceturtajā dienā. Bet šeit tas neesot iespējams, pat iedomāties nevarot, kā te steidzoties un skriešus skrienot pakaļ līķratiem. Tad viņa sieva pateica:
— Ciet taču klusu, kungam tādas lietas nav jāstāsta.
Sirmgalvis nosarka un sāka atvainoties. Es iejaucos un