teicu: «Nē, nē, nekas!» Es atzinu, ka tas, ko viņš stāsta, ir patiess un interesants.
Nelielajā morgā viņš man pastāstīja, ka nonācis pa* tversrnē kā trūkumcietējs. Bet, juzdamies vesels, esot palūdzis šo durvju sarga vietu. Es aizrādīju, ka tātad viņš ir kļuvis par patversmes iemītnieku. Viņš atbildēja, ka neesot vis. Mani jau iesākumā pārsteidza, kā viņš izrunāja vārdus: «viņi», «pārējie» un retu reizi «veči», stāstīdams par patversmes iemītniekiem, no kuriem daži nebija vecāki par viņu. Bet, pats par sevi saprotams, viņš nebija tāds kā viņi. Viņš bija durvju sargs un zināmā mērā noteicējs pār viņiem.
Tai brīdī ienāca slimnieku kopēja. Pēkšņi bija iestājies vakars. Virs stikla jumta ļoti ātri sabiezēja tumsa. Durvju sargs pagrieza slēdzi, un mani apžilbināja pēkšņais gaismas uzliesmojums. Sargs mani aicināja iet uz ēdam- zali pusdienās. Bet man nemaz negribējās ēst. Tad viņš piedāvāja man atnest tasi kafijas ar pienu. Tā kā kafija ar pienu man ļoti garšo, es biju ar mieru, un pēc brīža viņš atgriezās ar paplāti. Es izdzēru kafiju. Pēc tam man sagribējās uzpīpēt. Bet es svārstījos, jo nezināju, vai drīkstu pīpēt pie mammas zārka. Taču pārdomājis, nospriedu, ka tam nav nekādas nozīmes. Piedāvāju cigareti durvju sargam, un mēs uzpīpējām.
Pēc brīža viņš sacīja: