— Vai zināt, ari jūsu mātes kundzes draugi nāks pa- vāķēt. Seit tāds paradums. Man jāaiziet pēc krēsliem un pēc melnas kafijas.
Es pajautāju, vai nevarētu nodzēst vienu lampu. Gaismas atspulgs uz baltajām sienām mani nogurdināja. Viņš atbildēja, ka tas neesot iespējams. Apgaismojums esot ierīkots tā: vai nu degot visas lampas, vai neviena. Es nekādu lielu uzmanību viņam vairs nepievērsu. Viņš aizgāja, atkal atgriezās un izkārtoja krēslus. Uz viena no tiem viņš uzlika kafijas kannu un tai apkārt tasītes. Pēc tam apsēdās man pretī, otrpus mammas zārkam. Ari slimnieku kopēja apsēdās kaktā, pagriezusi pret mani muguru. Ko viņa darīja, es neredzēju. Bet pēc viņas roku kustībām varēju domāt, ka viņa ada. Bija silti, kafija mani bija sasildījusi, un pa atvērtajām durvīm plūda iekšā nakts un puķu smarža. Liekas, es mazliet iesnaudos.
Mani uzmodināja kaut kāda čaboņa. Pēc nomiedža istabas sienu baltums man izskatījās vēl žilbinošāks. Ap mani nebija ne mazākās ēnas, un ik priekšmets, ik stūris, visi izliekumi iezīmējās tik asi, ka sāpēja acis. Tieši tai brīdī nāca iekšā mammas draugi. Pavisam kādi desmit, un viņi klusi slīdēja šai žilbinošajā gaismā. Viņi apsēdās tā, ka neviens krēsls neiečīkstējās. Es viņus redzēju tik skaidri, kā vēl nekad nevienu nebiju redzējis, un man nepaslidēja garām neviens sīkums nedz viņu sejās, nedz apģērbā.