Roberts jau gribēja tvert zīmuli, kad Patriks pēkšņi nozuda. Roberts gaidīja, lūpā iekodis. Kāds jautāja: «Vai tu nedomā izslēgt?» Patriks neatsaucās. Pienāca Kārlis Hofmanis, izklaidīgi, maigi pameta ar galvu Robertam un, novērsies no ekrāna, pasauca: «Patrik, vai tu vēl runāsi?» Patrika balss no- bubināja iztālēm: «Neko nesaprotu. Vajadzēs te piestrādāt pamatīgāk!» «Es jautāju, vai tu vēl runāsi?» Hofmanis atkārtoja. «Nē taču, nē…» Patriks pikti atsaucās. Tad Hofmanis ar vainīgu smaidu pateica: «Piedod, Robi, mēs šeit taisāmies gulēt. Es izslēgšu, jā?»
Sakodis zobus tā, ka ausīs iedžinkstējās, Roberts tīšām lēni nolika sev priekšā papīra lapu, vairākas reizes pēc kārtas uzrakstīja loloto formulu, paraustīja plecus un moži noteica:
— Tā jau es domāju. Viss skaidrs. Tagad dzersim kafiju.
Viņš bija sev pretīgs līdz pēdējai iespējai un sēdēja trauku skapīša priekšā tik ilgi, kamēr juta, ka atkal spēj valdīt pār savu seju. Taņa teica:
— Kafiju uzvāri tu, jā?
— Kāpēc es?
— Tu vāri, bet es skatīšos.
— Kāpēc tad tā?
— Man patīk skatīties, kā tu strādā. Tavas kustības ir pati pilnība. Nevienas liekas.
— Kā kibers, — viņš teica, bet viņam bija patīkami to dzirdēt.
— Nē. Ne tā kā kibers. Tu strādā ideāli. Bet ideālais vienmēr iepriecē.