— «Pasaules jaunība», — viņš nomurmināja un pietvīka aiz tīksmes.
Viņš nolika tases un piestūma galdiņu pie loga. Viņi apsēdās, un viņš ielēja kafiju. Taņa sēdēja sāniski pret viņu, kājas sakrustojusi. Viņa izskatījās apbrīnojami skaista,
un Robertā atkal pamodās kaut kāds smeldzīgs izbrīns un apjukums.
— Taņa, — viņš teica. — Tas nevar būt. Tu esi halucinācija.
Viņa smaidīja.
— Vari smieties, cik gribi. Es arī bez tevis zinu, ka izskatos šobrīd nožēlojams. Bet es neko nevaru darīt. Man gribas iebāzt galvu tev padusē un luncināt asti. Un lai tu uzsistu man pa muguru un teiktu: «Fu, dumikīt, fu!…»
— Fu, dumikīt, fu! — teica Tana.
— Un pa muguru?
— Pa muguru velak. Un galvu padusē arī vēlāk.
— Labi, vēlāk. Bet tagad? Vai gribi, lai pagatavoju sev kakla siksnu? Vai uzpurni…
— Nevajag uzpurni, — sacīja Taņa. — Kādēļ tu man esi vajadzīgs ar uzpurni?
— Bet kādēļ es esmu tev vajadzīgs bez uzpurņa?
— Bez uzpurņa tu man patīc.
— Dzirdes halucinācija, — teica Roberts. — Kas tad tev manī patīk?
— Tev ir skaistas kājas.
Kājas bija Roberta vājā vieta. Tās viņam bija spēcīgas, bet pārāk resnas. «Pasaules jaunības» kājām par modeli bija Kārļa Hof- maņa kājas.
— Tā jau es domāju, — sacīja Roberts. Viņš vienā paņēmienā izdzēra atdzisušo kafiju. — Tad es pateikšu, kāpēc mīlu tevi. Es esmu egoists. Varbūt es esmu pēdējais egoists zemes virsū. Es mīlu tevi tāpēc, ka tu esi vienīgais cilvēks, kas spēj uzlabot man garastāvokli.