—   Tā ir mana specialitāte, — teica Taņa.

—       Lieliska specialitāte! Slikti tikai tas, ka tu uzlabo garastāvokli kā veciem, tā jau­niem. īpaši jauniem. Kaut kādiem pilnīgi sve­šiem cilvēkiem. Ar normālām kājām.

—  Paldies, Robi. y

—        Pēdējo reizi Bērnu pilsētiņā es pama­nīju vienu sīko. Viņu sauca Vaļa … jeb Varja … Tāds ar linpelēkiem, gaišiem ma­tiem un zaļām acīm.

—  Zēns Varja, — teica Taņa.

—       Nepiesienies. Es apsūdzu. Šis Varja ar savām zaļajām acīm uzdrošinājās skatīties uz tevi tā, ka man niezēja rokas.

—  Neglābjama egoista greizsirdība.

—  Protams, greizsirdība.

—       Bet tagad iedomājies, cik greizsirdīgs ir viņš.

—  Ko-o?

—       Stādies priekšā, kādām acīm viņš skatī­jās uz tevi. Uz divmetrīgo «Pasaules jau­nību». Atlēts, skaistulis, fiziķis, speciālists nulles fizikas jautājumos nes uz pleciem au­dzinātāju, bet audzinātāja kūst aiz mīlestī­bas …

Roberts laimīgi iesmējās.

—       Taņulīt, nu kā tad tā? Mēs taču toreiz bijām vieni.

—: Jūs jau bijāt gan. Mēs Bērnu pilsētiņā nekad nemēdzam būt vieni.

—       Jā… — Roberts novilka. — Es atce­ros tos laikus, atceros. Mīlīgas audzinātājas un mēs, piecpadsmitgadīgie lempji… Es biju aizgājis tik tālu, ka metu ziedus logā. Klau­sies, vai tas notiek bieži?