—        Ļoti, — Taņa domīgi teica. — Sevišķi bieži ar meitenēm. Viņas attīstās ātrāk. Bet vai zini, kādi mums audzinātāji? Zvaigžņu lidotāji, varoņi… Pagaidām mēs esam šeit strupceļā.

«Strupceļā,» nodomāja Roberts. «Un viņa, protams, ļoti priecājas par šo strupceļu. Visi viņi priecājas par strupceļiem. Viņiem tas ir lielisks iegansts, lai lauztu sienas. Tā viņi arī lauž visu mūžu — vienu sienu pēc otras.»

—   Taņa, — viņš teica. — Kas ir muļķis?

—  Lamuvārds.

—  Un vēl kas?

•— Slimnieks, kam nelīdz vairs nekādas zāles.

—        Tas nav muļķis, — Roberts iebilda. — Tas ir simulants.

—       Es neesmu vainīga. Japāņu paruna saka: «Nav zāļu, kas ārstē mujķi.»

—       Ahā, — Roberts teica. — Tātad iemīlē­jies arī ir muļķis. «Cilvēks, kas iemīlējies, ir slims, viņš ir neārstējams.» Tu mani nomieri­nāji.

—  Vai tad tu esi iemīlējies?

—  Es esmu'neārstējams.

Mākoņi izklīda, un parādījās zvaigžņotās debesis. Tuvojās rīts.

—  Skat, kur saule, — teica Taņa.

—    Kur? — Roberts jautāja bez īpaša entu­ziasma.

Taņa izslēdza gaismu, iesēdās viņam klēpī un, piespiedusies ar vaigu pie viņa vaiga, sāka rādīt.