—     Lūk, četras spilgtas zvaigznes, redzi? Tā ir Skaistules Bize. Mazliet pa kreisi no pa­šas augšējās ir pavi-isam nespodra zvaig­znīte … Tā ir mūsu Saule …

Roberts pacēla viņu uz rokām, piecēlās, uz­manīgi apgāja apkārt galdiņam un tikai tad aparātu zaļgani krēslainajā gaismā ierau­dzīja garu cilvēka stāvu krēslā pie darba galda. Viņš satrūkās un apstājās.

—    Es domāju, ka tagad var ieslēgt gais­mu, — cilvēks teica, un Roberts tūlīt saprata, kurš tas ir.

—    Un parādījās trešais, — teica, Taņa. — Laid mani, Robi.

Viņa atbrīvojās un noliecās, lai sameklētu nokritušo kurpi.

—   Ziniet ko, Kamil… — aizkaitināts sāka Roberts.

—  Zinu, — sacīja Kamils.

—    Brīnumi gan, — teica Taņa, vilkdama kājā kurpi. — Nekad neticēšu, ka iedzīvo­tāju blīvums pie mums ir viens cilvēks uz miljona kvadrātkilometru. Vai gribat kafiju?

—  Nē, pateicos, — Kamils atbildēja.

Roberts iededzināja gaismu. Kamils sēdēja,

kā vienmēr, ļoti neērtā, apbrīnojami neestē­tiskā pozā. Kā vienmēr, galvā viņam bija balta plastmasas ķivere, kas aizsedza pieri un ausis, un, kā vienmēr, viņa seja pauda iecietības pilnu garlaicību. Viņa apajajās acīs, kas nekad nemirkšķinājās, nevarēja sa­skatīt ne ziņkāri, ne apjukumu. Gaismas ap­žilbināts, Roberts jautāja:

—  Vai jūs esat šeit vismaz nesen?

—  Nesen. Bet es neskatījos uz jums un ne­klausījos, ko jūs runājāt.