—    Paldies, Kamil, — jautri teica Taņa. Viņa kārtoja matus. — Jūs esat ļoti smalk­jūtīgs.

—   Nesmalkjutīgi ir tikai dīkdieņi, — sa­cīja Kamils.

Roberts sadusmojās.

—   Starp citu, Kamil, ko jūs te meklējat? Un kas tas par apnicīgu ieradumu — parā­dīties kā rēgam?

—   Atbildēšu pēc kārtas, — mierīgi teica Kamils. Arī tas bija viņa ieradums — atbildēt pēc kārtas. — Esmu atbraucis šurp tāpēc, ka sākas izvirdums. Jūs ļoti labi zināt, Robi, — viņš garlaikodamies pat aizvēra acis, — ka es braucu šurp ikreiz, kad jūsu posteņa ra­jonā. sākas izvirdums. Turklāt… — Viņš at­vēra acis un kādu brīdi klusēdams skatījās uz aparātiem. — Turklāt jūs man patīkat, Robi.

Roberts pašķielēja uz Taņu. Taņa klausījas joti uzmanīgi, sastingusi ar paceltu ķemmi.

—   Kas attiecas uz manām manierēm, — Kamils monotoni turpināja, — tad tās ir sa­vādas. Jebkura cilvēka manieres ir savādas. Dabiskas šķiet tikai paša manieres.

-Kamil-negaidot teica Taņa -cik iznāk, ja seši simti astoņdesmit pieci reizina ar trīs miljoni astoņsimt tūkstoši piecdesmit trīs?

Roberts bija ārkārtīgi izbrīnījies, ieraudzī­jis Kamila sejā smaidu. Skats bija draus­mīgs. Tā varētu smaidīt tikai Junga skaitī­tājs.

—  Daudz, — Kamils atbildēja. — Ap trīs miljardiem.

—   Dīvaini, — Taņa noteica un nopūtās.