— Kas ir «dīvaini»? — truli jautāja Roberts.
— Precizitāte maza, — paskaidroja Taņa. — Kamil, sakiet, kāpēc jūs nevarētu iedzert tasīti kafijas?
— Pateicos, es nelietoju kafiju.
— Tad uz redzēšanos. Līdz Pilsētiņai jālido četras stundas. Robik, vai tu mani pavadīsi?
Roberts pamāja ar galvu un īgni pavērās Kamilā. Kamils apskatīja Junga skaitītāju. Šķita, ka viņš skatītos spogulī.
Kā parasti uz Varavīksnes, saule uzlēca pilnīgi tīrās debesīs — maza, balta saule, ko apņēma trīs gredzeni. Nakts vējš norima, un kļuva vēl tveicīgāk. Vietumis ar sāls ezeriem izraibinātā, dzelteni brūnganā stepe šķita kā izmirusi. Virs sāls ezeriem uzvilnīja" miglas vāli — viegli gaistošo sāju iztvaikojumi.
Roberts aizvēra logu un ieslēdza kondi-
cionēšanas sistēmu, pēc tam nesteigdamies un ar baudu salaboja elkoņa balstu. Kamils kaķa soļiem nedzirdami klīda pa laboratoriju, laiku pa laikam pavērdamies logā, kas atradās ziemeļu pusē. Acīmredzot viņš nemaz necieta no karstuma, bet Robertam k^va karsti, jau skatoties uz viņu — uz biezo, balto žaketi, garajām, baltajām biksēm, apaļo, spīdīgo ķiveri. Tādas ķiveres eksperimentu laikā reizēm uzlika nulles lauka fiziķi: tās pasargāja no izstarojumiem.
Priekšā bija vesela dežūras diena, divpadsmit stundas, kad svelmējošā saule atradīsies tieši virs jumta, kamēr nebūs izgaisuši izvirdumi un izzudušas visas vakardienas eksperimenta sekas. Roberts nometa žaketi un bikses un palika, vienās peldbiksītēs. Kondicionēšanas iekārta strādāja ar pilnu jaudu, bet neko nevarēja līdzēt.