Derētu izšļākt uz grīdas šķidro gaisu. Šķidrais gaiss ir, bet tā ir maz, turklāt tas nepieciešams ģeneratoram. «Nāksies pamocīties,» Roberts padevīgi nodomāja. Viņš no jauna apsēdās pie aparatūras. Cik jauki, ka vismaz krēslā ir vēss un atzveltnes drāna nelīp klāt pie miesas!
Galu galā mēdz teikt, ka svarīgākais — būt savā vietā. Mana vieta ir šeit. Un es ne sliktāk par citiem izpildu savus mazos pienākumus. Un galu galā tā nav mana vaina, ka man pietrūkst dotību kaut kam lielākam. Starp citu, svarīgākais nav pat tas, vai es esmu savā vietā vai ne. Es vienkārši nevaru no šejienes aiziet, pat ja gribētu. Es vienkārši esmu piekalts pie šiem ļaudīm, kas man tā krīt uz nerviem, piekalts pie grandiozā pasākuma, no kura tik maz sajēdzu.
Roberts atcerējās, ka šis uzdevums bija pārsteidzis viņu- jau skolā: materiālu ķermeņu acumirklīgā pārsviešana pāri attālumu bezdibeņiem. Sis uzdevums tika izvirzīts par spīti visam, par spīti visiem ierastajiem priekšstatiem par absolūto telpu, par telpas un laika kontinuumu, par kapa telpu … Toreiz to sauca par «Rīmana krokas caurdur- šanu». Vēlāk — par «hiperdifūziju», «sigma difūziju», «nulles saplakšanu». Un beidzot par teleportāciju nulles laukā vai saīsinot — «nulles T». «Nulles T iekārta». «Nulles T problemātika». «Nulles T izmēģinātājs». «Nulles lauka fiziķis». «Kur jūs strādājat?»— «Esmu nulles lauka fiziķis.» Apbrīnas pilns, jūsmīgs skatiens. «Paklausieties, pastāstiet, lūdzu, kas ir nulles lauka fizika? Es nekādi nevaru saprast.» — «Es arī ne.» Mjā …