Vispār kaut ko jau nu varētu pastastīt. Arī par šo elementāro enerģijas nezūdamības likumu apbrīnojamo metamorfožu, kad maza platīna kubiņa teleportācija nalles laukā uz Varavīksnes ekvatora izraisa uz tās poliem — kāpēc gan tieši uz poliem? — deģenerējušās matērijas gigantiskas strūklas, ugunīgus gei- zerus, kas padara cilvēkus aklus, un drausmīgu, melnu Vilni, kas ir nāvējošs visam dzīvajam …
Varētu pastāstīt par niknajām, savā nesa- mierināmībā atbaidošajām cīņām starp pašiem nulles lauka fiziķiem, par šo neaptveramo šķelšanos starp lieliskiem cilvēkiem, kuriem, šķita, vajadzēja strādāt un strādāt plecu pie pleca, un tomēr viņi sašķēlās (kaut arī to zina tikai nedaudzi), un, ja Etjēns La- monduā ietiepīgi virza nulles lauka fiziku pa teleportācijas gultni, tad jauno skola nulles lauka problēmā par svarīgāko uzskata Vilni, šo zinātnes jauno džinu, kas raujas ārā no pudeles.
Un arī par to, ka līdz šim nenoskaidrotu iemeslu dēl kā neizdodas, tā neizdodas realizēt dzīvās matērijas teleportāciju nulles laukā un ka nelaimīgie suņi, mūžīgie mocekļi, finišē kā sairušas organiskās vielas pikas … Ari par nulles lauka lidotājiem, par «dzīvespriecīgo desmitnieku» ar lielisko Gabu priekšgalā, par šiem veselīgajiem, pārtrenē- tajiem puišiem, kas nu jau trīs gadus mētājas pa Varavīksni vienmēr gatavi kāpt starta kamerā suņu vietā …