— Drīz mēs šķirsimies, Robi, — pēkšņi teica Kamils.
Roberts, kas jau bija gandrīz iesnaudies, satrūkās. Kamils stāvēja, pagriezis viņam muguru, pie ziemeļpuses loga. Roberts izslējās un pārvilka ar roku pār seju. Plauksta kļuva mitra.
— Kāpēc? — viņš jautāja.
— Zinātne. Cik tas ir bezcerīgi, Robi!
— Es to sen zinu, — Roberts nomurmināja.
— Jūsu izpratnē zinātne ir labirints. Strupceļi, tumšas ieliņas, negaidīti pagriezieni. Jūs redzat tikai sienas, neko citu. Un jūs neko nezināt par gala mērķi. Jūs paziņojāt, ka jūsu mērķis ir nokļūt līdz bezgalības galam, tas ir, jūs vienkārši paziņojāt, ka mērķa nav. Jūsu veiksmes mēraukla ir nevis ceļa gabals līdz finišam, bet noietais ceļš pēc starta. Jūsu laime, ka neesat spējīgs realizēt abstrakcijas. Mērķis, mūžība, bezgalība — tas viss jums ir tikai vārdi. Abstraktas filozofiskas kategorijas. Jūsu ikdienā tās neko nenozīmē. Bet, ja jūs visu šo labirintu ieraudzītu no augšas …
Kamils apklusa. Roberts nogaidīja un jautāja:
— Bet vai jūs esat redzējis?
Kamils neatbildēja, un Roberts nolēma neuzstāt. Viņš nopūtās, atbalstīja zodu ar dūrēm un aizvēra acis.