Tumsā viņš redzēja meitenes seju —• gaišu, ar milzīgām, mirdzošām acīm. Viņa atņēma roku un teica:
— Nu tad es ar viņu parunāšu. Es teikšu, ka esmu halucinācija. Naktīs vienmēr mēdz būt halucinācijas.
— Viņam nekad nemēdz būt halucināciju. Viņš nu reiz ir tāds cilvēks, Taņuk. Viņš' nekad sevi nemāna.
— Vai gribi, es tev pateikšu, kāds viņš ir? Man ļoti patīk uzminēt raksturus pēc video- fona zvaniem. Viņš ir ietiepīgs, ļauns un ne- smalkjūtīgs cilvēks. Un viņš ne par kādu maksu nesēdētu kopā ar sievieti naktī stepē. Lūk, kāds viņš ir- — kā uz delnas. Un arī par nakti viņš zina tikai to, ka naktī ir tumšs.
— Nē, — teica taisnīgais Roberts. — Par maksu tu pateici pareizi. Toties viņš ir labsirdīgs, maigs un lempīgs.
— Neticu, — sacīja Taņa. — Paklausies.—
Abi ieklausījās. — Vai tad tāds ir lempis? Tas ir īsts «teņacem propositi virum»[1].
— Pareizi? Es viņam pateikšu.
— Saki. Ej un pasaki.
— Tūlīt?
— Nekavejoties.
Roberts piecēlās, bet viņa palika sēdam, ceļgalus rokām apskāvusi.
— Tikai vispirms noskūpsti mani, — viņa lūdza.