«Cilvēks runā un dar­bojas,» viņš domāja. «Bet tam pamatā ir kaut kādi procesi viņa dvēseles dziļumos. Vairums ļaužu ir diezgan pasekli un tāpēc to dvēse­les kustības nekavējoties parasti izpaužas ārēji — tukšās pļāpās un bezjēdzīgā roku vicināšanā. Kamilam līdzīgiem ļaudīm šiem iekšējiem procesiem jābūt ļoti spēcīgiem, citādi tie netiks līdz virspusei. Ja varētu kaut reizi iemest aci viņa dvēselē!» Roberts iztēlo­jās melnojošu bezdibeni, kura dzīlēs strauji joņo bezveidīgas, fosforiscējošas ēnas.

Neviens viņu nemīl. Visi viņu pazīst — uz Varavīksnes nav tāda cilvēka, kas nepazītu

Kamilu, — bet neviens, neviens viņu nemīl. Tādā vientulībā es laikam sajuktu prātā, bet Kamilu, šķiet, tas pilnīgi neinteresē. Viņš allaž ir viens. Nav zināms, kur viņš dzīvo. Viņš pēkšņi parādās un pēkšņi pazūd. Viņa balto ķiveri redz te Galvaspilsētā, te tālu jūrā; ir ļaudis, kas apgalvo, ka viņš vairāk­kārt redzēts vienlaikus gan te, gan tur. Tā, protams, ir vietējā folklora, bet viss, ko vien par Kamilu stāsta, skan kā dīvaina anek­dote. Viņam ir savāda maniere izrunāt «es» un «jūs». Neviens nekad nav redzējis, kā viņš strādā, bet laiku pa laikam viņš ierodas Pa­domē un runā par nesaprotamām lietām. Pa­retam izdodas viņu saprast, un tādos gadīju­mos neviens nav spējīgs kaut ko iebilst. La- monduā reiz teica, ka blakus Kamilām viņš jūtoties kā gudra vectēva dumjš mazdēls. Vispār iespaids ir tāds, it kā visi planētas fiziķi, sākot ar Etjēnu Lamonduā un beidzot ar Robertu Skļarovu, atrastos vienādā lī­menī.