Roberts juta, ka vēl daži mirkļi un viņš izvārīsies pats savos sviedros. Viņš piecēlās un pagāja zem dušas. Viņš stāvēja zem le­dainajām strūklām, kamēr āda aiz aukstuma pārklājās ar zosādu un kamēr pazuda vēlē­šanās ielīst ledusskapī un iemigt.

Kad viņš atgriezās laboratorijā, Kamils sa­runājās ar Patriku. Patriks rauca pieri, ap­jucis kustināja lūpas un raudzījās Kamilā žēli un pieglaimīgi, Kamils garlaicīgi un pa­cietīgi skaidroja:

—        Pacentieties ņemt vērā visus trīs fak­torus. Visus trīs faktorus reizē. Te nav vaja­dzīga nekāda teorija, tikai nedaudz telpis­kas iztēles. Nulles aktors subtelpā un abās laika koordinātēs. Nevarat?

Patriks lēni pašūpoja galvu. Viņš izskatī­jās nožēlojams. Kamils brīdi pagaidīja, tad paraustīja plecus un izslēdza videofonu. Ro­berts, beržoties ar asu dvieli, apņēmīgi teica:

—       Nu kāpēc tā, Kamil? Tas taču ir rupji. Tas aizvaino..

Kamils no jauna paraustīja plecus. Izska­tījās tā, it kā viņa galva, ķiveres spiesta, ienirtu kaut kur krūtīs un atkal izlektu.

—      Aizvaino? — viņš teica. — Un kāpēc lai neaizvainotu?