Nebija ko atbildēt. Roberts instinktīvi juta, ka strīdēties ar Kamilu par morāles tēmām ir bezjēdzīgi. Kamils vienkārši nesapratīs, par ko ir runa.
Roberts pakāra dvieli un sāka gatavot brokastis. Viņi paēda klusēdami. Kamilām nevajadzēja vairāk kā gabaliņu maizes ar džemu un glāzi piena. Kamils vienmēr ēda ļoti maz. Tad viņš teica:
— Robi, jūs nezināt, vai viņi nosūtījuši «Bultu»?
— Aizvakar, — Roberts teica.
— Aizvakar … Tas ir slikti.
— Bet kam jums «Bulta», Kamil?
Kamils vienaldzīgi noteica:
— Man «Bulta» nav vajadzīga.
2. NODAĻA
Galvaspilsētas nomalē Gorbovskis palūdza pieturēt. Viņš izlīda no mašīnas un teica:
— Ļoti gribas pastaigāties.
— Iesim, — sacīja Marks Valkenšteins un arī izkāpa.
Taisnā, spīdīgā šoseja bija tukša, visap: kārt pletās dzelteni zaļa stepe, bet priekšā cauri sulīgi zaļajai Zemes augu valstij kā dažādu krāsu plankumi raiboja pilsētas namu sienas.
— Pārāk karsts, — iebilda Persijs Dik- sons. — Sirdij smagi.
Noplūcis ceļmalā puķi, Gorbovskis pielika to pie sejas.
— Man patīk, ka ir karsts, — viņš teica. — Nāciet līdz, Persij. Jūs esat galīgi aptaukojies.
Persijs aizcirta durtiņas.
— Kā gribat. Godīgi runājot, pēdējo divdesmit gadu laikā es no jums abiem esmu drausmīgi noguris. Esmu vecs cilvēks, un man gribas mazliet atpūsties no jūsu paradoksiem. Un esiet tik laipni — liedagā nenāciet man klāt.