—   Persij, — teica Gorbovskis. — Brauciet labāk uz Pilsētiņu. Tiesa, es nezinu, kur tā atrodas, bet tur ir bērneļi, vientiesīgi smiekli, dabiska vienkāršība … «Tēvoci!» viņi kliegs. «Spēlēsim mamutu!»

—   Tikai sargiet bārdu, -— piebilda Marks, skābi pasmaidīdams. — Viņi tajā iekārsies.

Kaut ko nomurminājis pie sevis, Persijs aizdrāzās.

Marķs un Gorbovskis nogriezās pa taciņu un nesteigdamies devās gar šoseju uz priekšu.

—   Bārdainis kļūst vecs, — teica Marks.

—  Arī mēs esam viņam jau apnikuši.

—        Nu ko jūs, Mark, — atsaucās Gorbov­skis. Viņš izvilka no kabatas atskaņotāju.

—    Nemaz neesam viņam apnikuši. Viņš ir vienkārši noguris. Turklāt viņš ir vīlies. Tas nav joks — cilvēks veltījis mums divdesmit gadus: viņam tā gribējās uzzināt, kā mūs iespaidos kosmoss. Bet tas nez kāpēc ne­iespaido … Es gribu Āfriku. Kur ir mana Āfrika? Kāpēc man vienmēr sajūk visi ierak­sti?

Viņš gausi soļoja pa taku aiz Marka, turē­dams zobos puķi, regulējot atskaņotāju un ik brīdi paklūpot. Tad viņš atrada Āfriku, un pār dzelteni zaļo stepi aizviļņoja tamtama skaņas. Marks paskatījās pār plecu.

—        Izspļaujiet to draņķi, — viņš ar rie­bumu teica.

—   Kāpēc draņķis? Ziediņš.

Tamtams dārdēja.

—        Nogrieziet vismaz klusāk, — teica Marks.