Gorbovskis nogrieza klusāk.
—: Vēl klusāk, lūdzu.
Gorbovskis izlikās, it kā nogrieztu vēl klusāk.
— Tā? — viņš jautāja.
— Nesaprotu, kāpēc es to vēl līdz šim neesmu sabojājis, — Marks teica, nevienu neuzrunādams.
Gorbovskis ātri nogrieza pavisam klusu un iebāza atskaņotāju krūšu kabatā.
Viņi soļoja gar gaišām, daudzkrāsainām, ceriņiem apstādītām mājiņām, uz kuru jumtiem "slējās vienādi energouztvērēju režģu konusi. Pār taku aizzagās ruds kaķis. «Kis- kis-kis!» Gorbovskis iepriecināts pasauca. Kaķis pārbijies metās biezajā zālē un palū- rēja no turienes zvērīgām acīm. Svelmainajā gaisā laiski sanēja bites. Kaut kur kāds rēcoši krāca.
— Ir nu gan lauki, — teica Marks. — Galvaspilsēta! Guļ līdz deviņiem …
— Nu kāpēc jūs tā, Mark, — Gorbovskis iebilda. — Es, piemēram, uzskatu, ka šeit ir ļoti patīkami. Bitītes… Minka nupat pārskrēja pār taku… Ko jums vēl vajag? Gribat, lai uzgriežu skaļāk?
— Negribu, — teica Marks. — Man nepatīk tādi laiski ciemi. Laiskos ciemos dzīvo laiski cilvēki.
— Pazīstu jūs, pazīstu, — sacīja Gorbovskis. — Jums vajag tikai cīņu, strīdus, lai dzirkstītu idejas. Arī kautiņš nenāktu par ļaunu, bet tas jau ideālā gadījumā … Pagaidiet, pagaidiet! Te ir kaut kas līdzīgs nātrēm. Skaisti, bet ļoti sāpīgi…