Viņš notupās pie kupla krūma, kam bija lielas, melni svītrotas lapas. Marks īgni norūca:
— Nu ko jus te tupat, Leonīd Andrejevič? Vai tad nātres neesat redzējis?
— Savu mūžu neesmu redzējis. Bet esmu lasījis. Un zināt ko, Mark, es jūs norakstīšu no kuģa … Jūs esat samaitājies, izlaidies. Jūs vairs neprotat priecāties par parasto dzīvi.
— Es nezinu, kas ir parasta dzīve, — teica Marks, — bet visas šīs puķītes un nātrītes, visas takas un taciņas un daždažādi celiņi — tas, manuprāt,' Leonīd Andrejevič, tikai samaitā. Pasaulē daudz kas vēl nav nokārtots, vēl par agru sajūsmā stenēt par visu šo buko- liku.
— Nenokārtotā, protams, vēl ir daudz, — Gorbovskis piekrita. — Bet tā vienmēr bijis un būs. Kas tā būtu par dzīvi bez nenokārtotā? Bet visumā viss ir ļoti labi. Ieklausieties, dzied … Lai gan daudz kas vēl ir slikti iekārtots …
Viņiem pretim pa šoseju joņoja gigantisks kravas atomkārs. Mašīnā uz kastēm sēdēja veselīgi, puskaili vīrieši. Viens no viņiem, aizrautīgi saliecies, trakā tempā strankšķināja bandžo stīgas, un visi saskanīgi auroja:
Kad pavasarī pļavas zied Un strazdi cīrulim ir rada, Mums saules priekā sirdis dzied Un saule dienai cauri vada.
Atomkārs aizdrāzās garām, un karstā gaisa vilnis uz mirkli nolieca zāli. Gorbovskis teica:
— Par to taču vajadzētu priecāties, Mark. Pulksten deviņos ļaudis jau ir uzcēlušies un strādā. Bet vai dziesma jums patika?