—       Arī nav īsti tā, kā vajadzētu, — Marks ietiepīgi atteica.

Taciņa nogriezās, metot līkumu ap milzīgu betonētu baseinu ar tumšu ūdeni. Viņi iz­gāja cauri augstas, dzeltenīgas zāles saau- dzei, kas sniedzās līdz krūtīm. Melno akāciju biezās lapotnes pavēnī kļuva vēsāk.

—       Mark, — čukstēja Gorbovskis. — Nāk meitene.

Marks sastinga kā sālsstabs. No zāles iz­nira gara auguma, apaļīga tumšmate baltās, īsās biksēs un īsā, baltā jaciņā ar norautām pogām. Tumšmate ar manāmu piepūli vilka aiz sevis smagu kabeli.

—       Labdien! — Gorbovskis un Marks teica vienā balsī.

Tumšmate satrūkās un apstājās. Viņas sejā varēja lasīt izbailes.

Gorbovskis un Marks saskatījās.

—   Labdien, meitēn! — nokliedza Marks.

Tumšmate izlaida kabeli no rokām un bē­dīgi nokāra galvu.

—  Labdien, — viņa nočukstēja.

—      Man ir tāda sajūta, Mark, — teica Gor­bovskis, — ka mēs esam iztraucējuši.

—       Varbūt palīdzēt? — galanti apjautājās Marks.

Meitene paskatījās uz viņu caur pieri.

—  Čūskas, — viņa pēkšņi teica.

—       Kur? — Gorbovskis šausmās iesaucās un pacēla kāju.

—       Čūskas vispār, — meitene paskaidroja. Viņa paskatījās uz Gorbovski. — Vai redzē­jāt šodien saules lēktu? — viņa pieglaudīgi apjautājās.

—       Mēs šodien redzējām četrus saules lēk­tus, — nevērīgi teica Marks.