Meitene piemiedza acis un ar precīzi aprē­ķinātu kustību sakārtoja matus. Marks tūlīt stādījās priekšā:

—  Marks Valkenšteins.

—      D-zvaigžņu lidotājs, — piebilda Gorbov­skis.

—       Ak D-zvaigžņu lidotājs, — meitene pa­teica ar savādu intonāciju. Viņa pacēla ka­beli, pamirkšķināja Markam un nozuda zālē. Kabelis aizšvīkstēja pa taciņu. Gorbovskis paskatījās uz Marku. Marks nolūkojās mei­tenei pakaļ.

—   Ejiet, Mark, ejiet, — teica Gorbovskis.

—   Tas būs pilnīgi loģiski. Kabelis ir smagu smagais, meitene vārga, skaista, bet jūs esat īsts spēka mitriķis un zvaigžņu lidotājs.

Marks izklaidīgi uzkāpa virsū kabelim. Kabelis sāka raustīties, un no zāles atskanēja balss:

—  Atlaid, Semjon, atlaid!…

Marks steidzīgi atvilka nost kāju. Viņi de­vās tālāk.

—   Dīvaina meitene, — teica Gorbovskis.

—  Bet jauka! Starp citu, Mark, kāpēc īsti jūs neesat precējies?

—  Ar ko? — Marks jautāja.

—   Nu, nu, Mark. Tā nevajag. To taču visi zina. Viņa ir ļoti jauka un mīlīga sieviete. Ļoti smalka un delikāta. Es vienmēr uzska­tīju, ka jūs esat viņai par rupju. Bet viņa, šķiet, tā nedomāja …

—  Tāpat vien, neapprecējos, — Marks teica negribīgi. — Neiznāca.

Taciņa no jauna izveda viņus pie šosejas. Tagad kreisajā pusē stiepās kaut kādas ga­ras, baltas cisternas, bet priekšā saulē mir­dzēja Padomes ēkas sudrabainā smaile. Vis­apkārt vēl joprojām bija tukšs.