—    Viņa pārāk mīlēja mūziku, — teica Marks. — Nevar taču katrā lidojumā ņemt līdz horeolu. Pietiek ar jūsu atskaņotāju. Per­sijs necieš mūziku.

—    Katrā lidojumā, — Gorbovskis atkār­toja. — Nelaime tā, Mark, ka mēs esam pā­rāk veci. Pirms divdesmit gadiem mēs nesa­līdzinātu, kas ir vērtīgāks — mīlestība vai draudzība. Bet tagad jau par vēlu. Mēs vairs neesam glābjami. Bet nezaudējiet cerības, Mark. Varbūt mēs vēl satiksim sievietes, kas k|ūs mums dārgākas par visu.

—  Tikai ne Persijs, — sacīja Marks. — Vi­ņam taču nav neviena drauga, izņemot mūs abus. Lai Persijs iemīlētos …

Gorbovskis iztēlojās iemīlējušos Persiju Diksonu.

—   Persijs būtu priekšzīmīgs tēvs, — viņš nedroši sprieda. ^

Marks sarauca pieri.

—    Tas nebūtu godīgi. Bet bērnam nav vajadzīgs labs tēvs. Viņam vajadzīgs labs skolotājs, cilvēkam — labs draugs, bet sie­vietei — mīļotais. Un vispār parunāsim labāk par takām un taciņām.

Laukums Padomes ēkas priekšā bija tukšs, tikai pie parādes durvīm stāvēja liels, ne­veikls aerobuss.

—   Man gribētos satikties ar Matveju, — teica Gorbovskis. — Nāciet man līdzi, Mark.

—  Kas ir šis Matvejs?

—   Es jūs iepazīstināšu. Matvejs Vjazaņi- cins. Matvejs Sergejevičs. Viņš šeit strādā par direktoru. Mans vecs draugs, zvaigžņu lidotājs. Vēl no desantniekiem. Jums vaja­dzētu viņu atcerēties, Mark. Tomēr nē — jūs nācāt vēlāk.