—  Labi, — teica Marks. — Iesim. Pieklājī­bas vizītē. Savu mūzikas kasti gan izslēdziet. Tomēr neērti — Padome.

Direktors ļoti nopriecājās par viņu apmek­lējumu.

— Lieliski! — viņš dārdināja, sēdinot vie­sus krēslos. — Tas ir lieliski, ka esat atlido­juši! Leonīds malacis! Ak, kas par malaci! Valkenšteins? Marks? Nu kā tad, kā tad! … Bet kāpēc jums nav pliks pakausis? Leonīds noteikti apgalvoja, ka jums neesot matu … Ak tā, viņš runāja par Diksonu! Tiesa, Dik- sons ir slavens ar savu bārdu, bet tas neko nenozīmē — es pazīstu daudz bārdainu plik­galvju! Starp citu, tas ir nieks, nieks! Vai jūs ievērojāt, ka pie mums ir karsts? Leonīd, tu par maz ēd, tu izskaties pēc distrofiķa! Pus­dienosim kopā … Bet pagaidām atļaujiet piedāvāt jums dzērienus. Te būs apelsīnu sula, te tomātu un granātu sula… Mūsu pašu! Jā! Vīns! Savs vīns! Uz Varavīksnes! Vai vari iedomāties, Leonīd? Nu, kā? Savādi, man garšo… Mark, un jūs? Nu, nekad ne­būtu domājis, ka jūs nedzerat vīnu! Ak, jūs nedzerat vietējos vīnus? Leonīd, man ir tūk­stošiem jautājumu… Es nezinu, ar ko lai sāk, pēc minūtes es būšu nevis vairs cilvēks, bet satracināts administrators. Jūs nekad ne­esat redzējuši satracinātu administratoru? Tūlīt redzēsiet. Es spriedīšu tiesu, sodīšu, ap­laimošu! Es skaldīšu un valdīšu! Tagad es saprotu, cik grūti klājies karaļiem un visā­diem imperatoriem un diktatoriem! Paklausie­ties, draugi, tikai, lūdzami, neejiet projām! Es raušos vaiga sviedros, bet jūs sēdiet un jūtiet līdzi.