Lifta kabīnē viņš atspiedās ar pieri pret vēso sienu un, acis aizvēris, kādu bridi palika tā stāvam, smiedamies un ar mēli aptaustīdams lūpas. Galvā nebija itin nevienas domas, tikai kaut kāda triumfējoša balss nesakarīgi auroja: «Mīl!… Mani!… Mani mīl!… Klausieties, jūs!… Mani!…» Pēc tam viņš pamanīja, ka kabīne jau sen apstājusies, un mēģināja atvērt durvis. Tās viņš nez kāpēc nevarēja atrast, bet laboratorijā izrādījās milzums lieku mēbeļu: viņš apgāza krēslus, pārbīdīja galdus un uzgrūdās skapim, kamēr apjēdza, ka aizmirsis iedegt gaismu. Sirsnīgi smiedamies, viņš sataustīja slēdzi, pacēla krēslu un apsēdās pie video- fona.
Kad uz ekrāna parādījās samiegojies Patriks, Roberts viņu draudzīgi sveicināja:
— Labvakar, sivēntiņ! Kāpēc tev nenāk miedziņš, zīlīt manu, cielaviņ?
Patriks nesaprašanā skatījās viņā, bieži mirkšķinot iekaisušās acis.
•— Ko tu tā skaties, šunel? Čivināji, čivināji, iztraucēji mani svarīgā darbā, bet tagad klusē!
Beidzot Patriks atvēra muti.
— Tev… Tu… — Viņš pabungoja sev pa pieri, un viņa sejā parādījās jautājoša izteiksme. — Ko? …
— Un kā vēl! — Roberts iesaucās. — Vientulība! Ilgas! Priekšnojauta! Un tas vēl nav viss — halucinācijas arī! Gandrīz vai būtu aizmirsis!
— Vai tu nejoko? — Patriks nopietni jautāja.
— Nē! Postenī nejoko. Bet tu neņem to vērā un sāc.