Man šeit neviens nejūt līdzi… Jums taču te ir labi, vai ne? Logu es at­vēršu, lai vējiņš… Leonīd, tu nespēj pat iedomāties … Mark, jūs varat pārsēsties ēnā. Tā, Leonīd, — vai tu saproti, kas šeit notiek? Varavīksne kļuvusi traka, un tas velkas jau otro gadu.

Viņš iekrita dispečera pults krēslā, un tas ievaidējās. Milzīgs, tumši iededzis, pinkains, ar spurainām runča ūsām, viņš atpogāja virs­kreklu no apkaklītes līdz pašam vēderam un ar baudu paskatījās pār plecu uz zvaigžņu li­dotājiem, kas caur salmiņu čakli sūca ledai­nās sulas. Spurainās ūsas sakustējās, un viņš jau vēra muti, kad uz viena no sešiem pults ekrāniem parādījās piemīlīga, tieviņa sieviete ar acīm, kurās bija lasāms aizvainojums.

—    Biedri direktor, — viņa ļoti nopietni teica. — Esmu Hagertone, jūs mani varbūt vairs neatceraties. Es griežos pie jums sa­karā ar staru barjeru Alebastra kalnā. Fiziķi atsakās likvidēt barjeru.

—  Ko tas nozīmē — atsakās?

—   Es runāju ar Rodrigosu, — viņš, šķiet, tur ir galvenais nullenieks? Viņš paziņoja, ka jums neesot tiesību iejaukties viņu darbā.

—  Viņi pūš jums miglu acīs, Elen! — teica Matvejs. — Rodrigoss ir tāds pats galvenais nullenieks kā es margrietiņa. Viņš ir servo- mehāniķis un no nulles lauka problēmām sa­prot mazāk nekā jūs. Es viņu tūlīt ņemšu priekšā.