—  Mēs jūs joti lūdzam …

Direktors, galvu grozīdams, noklakšķināja slēdžus.

—  Alebastra kalns? — viņš nokliedza. — Dodiet man Pagavu!

—  Klausos, Matvej.

—  Sota? Labdien, dārgais! Kāpēc nenoņem barjeru?

—   Es noņēmu barjeru. Kātā — nenoņemu?

—  Ahā, tad ir labi. Pasaki Rodrigosam, lai izbeidz jaukt cilvēkiem prātus, citādi es iz­saukšu viņu pie sevis! Pasaki, ķa es viņu labi atceros. Kā ar jūsu Vilni?

—   Saproti… — Sota apklusa. — Vilnis ir interesants. Varētu ilgi stāstīt, parunāsim vēlāk.

—   Vēlu veiksmi! — Pārliecies pār atzvel­tni, Matvejs pagriezās pret zvaigžņu lidotā­jiem. — Ek, īstā reizē, Leonīd! — viņš ieklie­dzās. — īstā reizē! Ko pie jums runā par Vilni?

—  Kur — pie mums? — Gorbovskis aukst­asinīgi jautāja un iesūca sulu. — «Tarielā»?

—  Piemēram, ko tu domā par Vilni?

Gorbovskis padomāja.

—  Neko nedomāju, — viņš teica. — Varbūt Marks? — Viņš nedroši paskatījās uz stūr­mani.

. Marks sēdēja izslējies ļoti taisni un oficiāli, turot kausu rokā.

—   Ja nemaldos, — viņš teica, — tad Vil­nis ir kaut kāds process, kas saistīts ar tele- portāciju nulles laukā. Es par to zinu ļoti maz. Teleportācija mani, protams, interesē tāpat kā jebkuru zvaigžņu lidotāju, — viņš viegli paklanījās direktoram, — bet uz Zemes nulles lauka problemātikai nepiešķir īpašu nozīmi. Manuprāt, Zemes diskrētniekiem tā ir pārāk sīka problēma, kurai ir tikai prak­tiska nozīme.