Direktors dzēlīgi iesmējās.

—   Kā tev tas patīk, Leonīd? — viņš teica. — Sīka problēma! Laikam mūsu Varavīksne ir pārāk tālu no jums un viss, kas pie mums notiek, jums šķiet pārāk sīks. Dārgo Mark, šī pati sīkā problēma pildīt pārpilda manu dzīvi, bet es neesmu pat nulles lauka fiziķis! Man zūd spēki, draugi! Aizvakar es šai te kabinetā pats savām rokām izšķīru Lamon- duā un Aristoteli, un tagad es skatos uz sa­vām rokām, — viņš izstiepa savas milzīgās, brūni iedegušās delnas, — un, goda vārds, brīnos, ka uz tām nav neviena kodiena, ne­viena skrāpējuma. Bet zem logiem auroja divi pūļi: viens dārdināja: «Vilnis! Vilnis!» — bet otrs rēca: «Nulles T!» Un jūs domājat, ka tā bija zinātniska diskusija? Nē! Tas bija viduslaiku dzīvokļa ķīviņš elektroenerģijas dēļ! Atcerieties to humoristisko, kaut arī, at­zīstos, ne visai saprotamo grāmatu, kur cil­vēku piekāva par to, ka viņš atejā nav no­dzēsis gaismu? «Zelta āzis» vai «Zelta ēze­lis»? … Tad lūk, Aristotelis un viņa banda gribēja piekaut Lamonduā un viņa bandu par to, ka tie pievākuši visu enerģijas rezervi… Godīgā Varavīksne! Vēl pirms gada Aristote­lis gāja apkampies ar Lamonduā! Nulles lauka fiziķis bija nulles lauka fiziķim draugs, biedrs un brālis, un nevienam nenāca prātā, ka Forstera aizraušanās ar Vilni sašķels pla­nētu divās daļās!