Patriks neziņā mirkšķināja acis.

—  Nesaprotu, — viņš atzinās.

—   Kur nu tev to saprast! — Roberts ar ļaunu prieku atteica. — Tās ir emocijas, Pat- rik! Vai zini ko?… Kā lai tev to paskaidro vienkāršāk, saprotamāk? … Nu, līdz galam nealgoritmējamā vētra supersarežģītajos lo­ģiskajos kompleksos. Vai saprati?

—   Aha, — Patriks teica. Koncentrēdamies viņš ar pirkstiem pakasīja sev zodu. — Kāpēc es tev zvanu, Robi? Lūk, kas par lietu: atkal kaut kur noplūst. Varbūt arī nenoplūst, bet varbūt noplūst. Drošs paliek drošs — pār­baudi ulmotronus. Šodien Vilnis tāds dī­vains ….

Roberts apjucis paskatījās pa atvērto logu. Viņš bija pilnīgi piemirsis izvirdumu. Izrādās, ka es sēžu te izvirduma dēļ. Nevis tāpēc, ka šeit ir Taņa, bet tāpēc, ka kaut kur ir — Vilnis.

—        Ko tu klusē? — Patriks pacietīgi jau­tāja.

—       Skatos, ko dara Vilnis, — Roberts dus­mīgi noteica.

Patriks iepleta acis.

—  Vai tad tu redzi Vilni?

—  Es? Kāpēc tu tā domā?

—  Tu nupat teici, ka skatoties.

—  Jā, skatos!

—  Nu?

—  Un tas arī viss. Ko tev no manis vajag?

Patrika acis atkal kļuva tādas kā miglai­nas.

—       Es tevi nesapratu, — viņš teica. — Par ko mēs runājām? Ak tā! Tātad tu katrā ziņā pārbaudi ulmotronus.

—       Vai tu saproti, ko runā? Kā lai es pār­baudu ulmotronus?

—        Kaut kā, — Patriks teica.