— Kaut vai pievienojuma vietas … Mēs esam galīgi apjukuši. Es tev tūlīt paskaidrošu. Šodien institūtā uz Zemi nosūtīja masu … Bet galu galā to visu tu jau zini. — Patriks pavicināja sejas priekšā izplestus pirkstus. — Mēs gaidījām lielas jaudas Vilni, bet aparāti uzrāda tikai nožēlojamu strūkliņu. Vai saprati, kur suns aprakts? Pavisam kusla strūkliņa … Strūkliņa… — Viņš pievirzīja seju tik tuvu pie videofona, ka uz ekrāna parādījās milzīga, no bezmiega nespodra acs. Acs bieži mirkšķināja. — Vai saprati? — Apdullinoši iegrandījās skaļrunis. — Aparatūra reģistrē kvazi-nulles lauku. Junga skaitītājs rāda minimumu … To visu var neņemt vērā. Ulmo- tronu lauki tiek pārsegti tā, ka rezonējošā virsma guļ fokālajā hiperplāksnē, vai stādies priekšā? Kvazi-nulles laukam ir divpadsmit komponentu, un uztvērējs reducē to uz sešiem pārskaitļa komponentiem. Tātad fokusu sastāda seši komponenti.
Roberts iedomājās Taņu, cik pacietīgi viņa sēž lejā un gaida. Bet Patriks tikai bubināja, te pievirzoties tuvāk videofonam, te atkāpjoties nostāk, viņa balss brīžiem iedārdējās, brīžiem kļuva tikko dzirdama, un Roberts, kā parasti, ļoti ātri pazaudēja domas pavedienu. Viņš māja ar galvu, viņš teatrāli rauca pieri, rauca un izlīdzināja uzacis, bet absolūti nekā nesaprata un mokošā kaunā domāja par to, ka Taņa sēž tur lejā, atspiedusi zodu pret ceļgaliem, un gaida,