kad viņš beigs savu svarīgo un nejaušam garāmgājējam neizpro­tamo sarunu ar planētas vadošajiem nulles lauka fiziķiem, kad būs izteicis šiem fiziķiem savu pilnīgi oriģinālo viedokli jautājumā, kura dēļ viņu traucē tik vēlu naktī, un kad vadošie nulles lauka fiziķi, brīnoties un kra­tot galvas, būs fiksējuši šo viedokli savos piezīmju blokos.

Te Patriks apklusa un pavērās viņā ar dī­vainu sejas izteiksmi. Roberts labi pazina šo izteiksmi, kas viņu vajāja visu mūžu. Dažādi ļaudis — gan vīrieši, gan sievietes — raudzī­jās viņā tā. Sākumā skatījās vienaldzīgi vai sirsnīgi, vēlāk nogaidoši, tad ar ziņkāri, bet agri vai vēlu nāca brīdis, kad uz viņu sāka skatīties tieši t ā. Un katru reizi viņš nezi­nāja, ko darīt, ko runāt un kā izturēties. Un kā dzīvot tālāk.

Viņš noriskēja.

—  Galu galā tev taisnība, — viņš norūpē­jies paziņoja. — Bet tas viss tomēr rūpīgi jāpārdomā.

Patriks nolaida acis.

—  Pārdomā, — viņš teica, neveikli smaidī­dams. — Un, lūdzu, neaizmirsti pārbaudīt ulmotronus.

Ekrāns nodzisa, un iestājās klusums. Ro­berts sēdēja salīcis, abām rokām ieķēries aukstajos, nelīdzenajos elkoņu balstos. Kāds reiz teica, ka muļķis, kas sapratis, ka ir muļ­ķis, vairs nav muļķis. Kādreiz tā varbūt pa­tiesi ir bijis, taču izteiktā muļķība vienmēr ir un paliek muļķība, bet es nekādi citādi ne­varu.