Es esmu ļoti interesants cilvēks: viss, ko es saku, ir jau sen zināms, viss, par ko es domāju, ir banāls, viss, ko man izdevies pa­veikt, jau paveikts aizpagājušajā gadsimtā. Es esmu nevis vienkāršs stulbenis, bet re­tums pat stulbeņu vidū, muzeja retums, kaut kas līdzīgs hetmaņa zizlim. Viņš atcerējās, kā vecais Ņičeporenko reiz paskatījās viņa, Roberta, uzticīgajās acīs un nomurmināja: «Mīļo Skļarov, jūs esat veidots kā antīkais dievs. Bet kā katrs dievs, piedodiet, jūs esat pilnīgi nesavienojams ar zinātni…»

Kaut kas nokrakšķēja. Roberts atvilka elpu un izbrīnā paraudzījās uz elkoņa balstam atlauzto gabalu, ko viņš turēja līdz bālu­mam sažņaugtajā dūrē.

—   Jā, — viņš skaļi teica. — To es varu. Patriks nevar. Ņičeporenko arī nevar. Es vienīgais varu.

Viņš nolika atlauzumu uz galda, piecēlās un piegāja pie loga. Aiz loga bija tumšs un karsts. Varbūt man aiziet no darba, kamēr neesmu padzīts? Jā, bet kā tad es dzīvošu bez viņiem? Bez šīs brīnumainās izjūtas no rīta, ka varbūt šodien beidzot pārsprāgs šī neredzamā, necaurlaidīgā čaula smadzenēs, kuras dēļ es neesmu tāds kā viņi, un es arī sākšu saprast viņus pusvārdā un pēkšņi ma­temātiskās loģikas simbolu putrā saskatīšu kaut ko pavisam jaunu, un Patriks uzsitīs man uz pleca un priecīgi teiks: «Re, cik vareni! Kā tev tas ienāca prātā?» — bet Maļajevs negribīgi izspiedīs: «Veiksmīgi, veiksmīgi… Tas neguļ virspusē …» Un es sākšu sevi cienīt.