— Kretīns, — viņš nomurmināja.
Vajadzēja pārbaudīt ulmotronus, bet Taņa
lai pasēd un paskatās, kā to dara. Labi vēl, ka viņa neredzēja manu fizionomiju, kad nodzisa ekrāns.
— Taņucīt! — viņš pasauca no loga.
— Aū?
— Taņuk, vai tu zini, ka pērngad Rodžers mani izmantoja par modeli savai skulptūrai «Pasaules jaunība»?
Taņa, kādu brīdi klusējusi, ne visai skaļi atsaucās: — Pagaidi, es uzkāpšu pie tevis.
Roberts zināja, ka ulmotroni ir kārtībā, viņš to juta. Un tomēr viņš nolēma pārbaudīt visu, ko vien iespējams pārbaudīt laboratorijas apstākļos, pirmkārt, tāpēc, lai atgūtos pēc sarunas ar Patriku, otrkārt, tāpēc, ka viņš prata un mīlēja strādāt ar rokām. Tas viņu vienmēr izklaidēja un uz kādu laiku deva viņam to priecīgo sava nozīmīguma un vajadzīguma apziņu, bez kuras mūsu laikos vienkārši nav iespējams dzīvot.
Taņa — sirsnīgs, smalkjūtīgs cilvēks — sākumā klusi sēdēja netālu, bet pēc tam, tāpat klusēdama, ņēmās viņam palīdzēt. Pulksten trijos naktī atkal piezvanīja Patriks, un Roberts viņam pasacīja, ka nekādas noplūdes neesot.. Patriks likās izsists no sliedēm. Kādu brīdi viņš šņāca ekrāna priekšā, kaut ko rēķinādams uz papīra driskas, pēc tam saritināja papīru caurulītē un uzdeva parasto retorisko jautājumu. «Un ko mēs no tā varētu secināt, Robi?» viņš jautāja.