«Nolikt nazi un teikt: nezinu, ko tālāk iesākt,» man iešāvās prātā, un es iedomājos mātes acis. No jauna satvēru skalpeli un bez­prātīgi ar asu kustību dziji pāršķēlu audus. Tie pašķīrās, un pēkšņi manā acu priekšā atradās elpvads.

—   Āķus! — aizsmacis izgrūdu.

Feldšeris tos padeva. Nostiprināju āķus vienā un otrā pusē un vienu no tiem pasniedzu turēt feldšerim. Tagad neredzēju nekā cita, vienīgi rīkles pelēcīgos gredzentiņus. Iedūru rīklē asu skalpeli — un sastingu. Tā sāka celties ārā no brūces, man pazibēja doma, ka feldšeris sajucis prātā: viņš to piepeši rāva laukā. Man aiz muguras ievai­dējās abas vecmātes. Pacēlu acis un sapratu, kas noticis: feldšeris smagajā gaisā pamazām zaudēja samaņu un, āķi no rokām neizlaizdams, vilka sev līdzi elpvadu. «Viss ir pret mani, tas ir liktenis,» es nodomāju, «tagad mēs, bez šaubām, Lidu būsim nobendējuši,» un klusībā stingri apņēmos: «Tiklīdz aiziešu mājās — nošaušos…» Te ve­cākā no abām vecmātēm, acīmredzot daudz ko pieredzē­jusi, ar tādu kā plēsoņas lēcienu metās pie feldšera, iz- kampa tam no rokas āķi un, zobus sakodusi, izgrūda;